Rauls bija viens no pieciem bērniem krāsaino ģimenē, kas dzīvoja Bronksā. (JĀ, šis ir patiess stāsts, tāpēc turpini lasīt!) Diemžēl abi vecāki jau agri bija kļuvuši par invalīdiem. Tas bija smagi. Viņi savā izdzīvošanā bija pilnībā atkarīgi no pabalstiem un pārtikas kartiņām. Viss izskatījās diezgan drūmi. „Tie bija vieni no tiem Ziemassvētkiem,” viņš atminējās, „kad Santa Klauss neatnāca vispār. Nebija nekādu dāvanu, ledusskapī bija pavisam maz ēdiena. Mēs bijām samierinājušies ar pavisam vienkāršu maltīti. Bet ziniet, mēs bijām laimīgi – tik laimīgi, ka bijām viens otram.” Kādam tas RŪP?
„Mana mamma gatavoja maltīti, kad atskanēja klauvējiens pie durvīm. Kad es ieraudzīju, kas tur bija, es domāju, ka tā ir policija. Kādu citu iemeslu dēļ, lai šajā pilsētas daļā atrastos baltais vīrietis? Bet viņam nebija pistoles, un viņš smaidīja. Kas viņam bija, bija pilnas rokas ar iepirkumiem – maisiņi un maisiņi pilni ar ēdienu. Tā bija tik fantastiska lieta! Viņa apciemojuma rezultātā mums bija varenas Ziemassvētku vakariņas, un mēs ēdām vēl visu nedēļu. Līdz pat šai dienai man nav ne mazākās nojausmas, kāpēc viņš atnesa ēdienu. Es nezinu, kas viņu sūtīja – varbūt eņģeļi.” Bet stāsts ar to nebeidzas!
„Bija kāds krāsaino pāris, kas pret mums izturējās ļoti draudzīgi. Viņi bija adventisti, un četrus gadus bija centušies uzaicināt mūs uz baznīcu. Bet mēs bijām ļoti katoliska ģimene. Tas ir, mans brālis pat bija kalpotājs. Tā nu mēs vienkārši teicām „nē”. Bet tad viņi atsūtīja balto vīrieti uzaicināt mūs uz brīvdienu Bībeles skolu. Mana mamma teica: „Ai nē, paldies jums, mēs esam dedzīgi katoļi un... un... SAKIET! vai jūs neesat tas, kurš atnesa mums ēdienu? Labi, jūsu dēļ, lai notiek, bērni var doties!” Un divus gadus vēlāk tā nebija vairs tikai brīvdienu Bībeles skola. Es apmeklēju sabatskolu un draudzi... un es nokristījos.” Un stāsts nebeidzas arī tur! Jo mazais zēns no katoļu ģimenes tagad ir Septītās dienas adventistu mācītājs.
„Viss sākās ar ēdienu,” viņš teica. „Kāds lūdza, esmu pārliecināts, lai Dievs svētī pārtiku, ko tas cilvēks mums toreiz atnesa, un mūsu dzīves kopš tās dienas nekad nav bijušas tādas pašas. Kādudien vienkārši pajautājiet tam mazajam zēnam, kam bija piecas maizes un divas zivis, ko Jēzus var paveikt, kad Viņš svētī ēdienu!”
Es esmu iedvesmota! Un es ceru, ka arī jūs esat. Pateicības dienas un Ziemassvētki ir lielisks laiks, kad atsaukties tādu cilvēku vajadzībām kā Raula un viņa ģimenes. Bet tādas ir arī pārējās 363 gada dienas. Nesen dzirdēju, ka Bostonas tempļa draudze sanesusi 65 iepirkumu maisus. Mācītājam nav bijis, kur apgrozīties! Maisi bijuši pilni ar konservu kārbām un burkām, un kastēm, un paciņām, lai aizsniegtu to cilvēku vajadzības, kuras bija skāris AIDS vai vēzis, neveiksme vai arī kuras bija palikušas bez pajumtes.
Varbūt tu vari būt vainīgais, kurš parūpējas par tādu pašu ainu savā baznīcā nākamā sabata rītā. Uzaicini arī savu draudzi nokrāmēt visu ar pārtiku tā, lai mācītājam nebūtu, kur apgrozīties! Tas prasīs nedaudz plānošanas, bet vārdi ir pieejami sociālās aprūpes aģentūrās, pie Pestīšanas armijas un citur. Ja tu dod priekšroku mazākam iesākumam - vienas vai divu paciņu projektam, ko svētī Tas, kurš svētīja maizes un zivis, tas joprojām pilnīgi noteikti ir varens sūtījums, kurā iepakots lielāks spēks, kā vien fizisko dzīvību uzturošie produkti. *Raula vārds ir pseidonīms, bet stāsts ir pat ļoti patiess.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru