Mēs bijām nepatīkamā pilsētas rajonā – vismaz tik nepatīkamā, ka mēs novietojām mūsu bezpajumtnieku ēdināšanas galdu tieši pie policijas iecirkņa loga. Lielā kontrastā mūsu ierastajiem nomāktajiem viesiem kāda labi ģērbta sieviete pienāca pie mūsu galda. „Kas jūs tādi esat?” Nekāds „sveicināti”, „labvakar” vai „cik jauki, ka jūs šo darāt”, vienkārši „Kas jūs esat?”
Droši vien mēs visi stāvējām vaļējām mutēm un pietiekami ātri neatbildējām, tāpēc viņa turpināja. „Es dzīvoju tā daudzdzīvokļu nama pašā augšā. Skatoties caur savu binokli, es varu pateikt, kāda nedēļas diena ir. Jūs bez izņēmuma esat šeit bijuši katru otrdienu gan sniegā, gan slapjdraņķī, gan krusā visu pēdējo piecu gadu laikā! Kas jūs esat?” Tikmēr viens no mums bija atguvis balsi un pateica viņai, ka mēs esam studenti no Septītās dienas adventistu kristīgās akadēmijas. „Es neatceros pārāk daudz no sarunas,” vēlāk sacīja Dans, „neskaitot to dīvaino sajūtu manī - zināt, ka cilvēki redzēja, ko mēs darām, un viņiem tas kaut ko nozīmēja. Tas bija tik brīnišķīgi!”
Džeimija stāsta, kā viņa ar grupu draugu izlēma sagatavot īstas Pateicības dienas vakariņas ar tītaru un visu citu. Viņi ieradās savā ierastajā vietā uz regulāro otrdienas vakara kalpošanu, bet tā bija pāris dienas pirms Pateicības dienas. „Skola beidzas, un visi dodas mājās brīvlaikā. Neviens nebūs uz vietas, lai brīvlaikā pabarotu izsalkušos bezpajumtniekus. Tā kā mēs pagatavojām maltīti paši, tas bija it kā mēs atdotu daļu sevis kā dāvanu Pateicības dienā visiem, kas atnāca. Tur bija kāds vīrietis ratiņkrēslā, un viņš domāja, ka mēs gatavojam lieliski! Tas bija tik forši. Man tā patika!” viņa teica.
Čads pastāstīja par trim maziem bērniem apmēram trīs, piecus un septiņus gadus veciem, kas vienkārši uzradās no nekurienes. „Viņi stāvēja gabaliņu nostāk un skatījās. Viņi bija tik sīki, un viņu acis tik lielas un tādas kā izbiedētas. Mūsu organizētājs aizgāja pie viņiem un jautāja, vai viņi vēlas ēst. Viņi joprojām neko neteica, bet nāca un paņēma sev ēdienu. Tad viņi vienkārši aizgāja līdz pretējās ēkas sienai, noslīdēja zemē un apsēdās uz aukstās ietves paēst. Mēs tā arī neredzējām māti, un viņi palika krietnu laiciņu. Likās, ka viņi tikai ilgotos būt cilvēku tuvumā.”
Nav šaubu, ka bija daudz interesantu, lai gan skumju, atgadījumu, ko stāstīt no tās dienas. „Kāds vīrietis stāvēja rindā divreiz, saņemdamas divas kompleksās pusdienas. Viņš palika tur visu laiku, kamēr mēs tur bijām, neko īpašu nedarīdams. Beigu beigās viņš palūdza naudu. Viņš bija nonācis grūtā stāvoklī un gribēja doties mājās. Mēs teicām, ka viss, kas mums ir, ir ēdiens, un tad mēs lūdzām par viņu. Kad beidzām, viņam acīs bija asaras. Es ceru, ka viņš atrada ceļu,” teica viena studente.
„Mēs visu bijām sapakojuši furgonā un devāmies atpakaļ uz skolu,” Džilānija stāstīja, „bet mums bija palicis pāri ēdiens. Tieši pie ieejas automaģistrālē mēs ieraudzījām divus vīriešus stopējam. Mēs samazinājām ātrumu, un viņi nodomāja, ka apstājāmies, lai viņus pavestu. Kad mēs izlecām ārā un jautājām, vai viņi ir izsalkuši, un piedāvājām vakariņās tītaru par brīvu, jums vajadzēja redzēt viņu acis! O, tās kļuva tik platas! Viņi smaidīja līdz ausīm, un mēs uzzinājām, ka viņi nebija ēduši diezgan krietnu laiku. Tas bija tik fantastiski.”
Lietas, kas jāatceras, ja plānojat ēdināt bezpajumtniekus:
# Ja darīsiet to regulāri, kur jūs dabūsiet naudu?
# Vai jūs varat atrast vēl kādas draudzes/ jauniešu grupas, ar kurām varat dalīt atbildību?
# Sazinieties ar policijas iecirkni, lai viņi jums ieteiktu drošu vietu, kur rīkot ēdināšanu.
# Sazinieties ar apkārtējām draudzēm vai ēdienu bankām, lai painteresētos, vai viņi nevar palīdzēt produktu sagādē.
# Noskaidrojiet, vai nav kāda organizācijas, kas ar šo jau nodarbojas, lai kalpošanas nedublētos.
# Izvēlieties vienkāršu ēdienkarti – karstu zupu un sviestmaizes, varbūt cepumus un karstu šokolādi aukstos vakaros.
# Paņemiet kristīgo literatūru un mēteļus, cepures un cimdus, ko vien varat savākt.
# Padomājiet par uzglabāšanu pāris lielos, izolētos konteineros, lai uzturētu ēdienu karstu.
Teksts, ko atcerēties: „... kad tu izsalkušam atvērsi savu sirdi un paēdināsi apbēdinātu dvēseli, tad tava gaisma atspīdēs tumsībā, un tava tumsa būs kā gaiša pusdiena. Un Tas Kungs tevi vienmēr vadīs un paēdinās tavu dvēseli arī tukšās vietās un stiprinās tavus locekļus, ka tu būsi kā auglīgs dārzs un kā ūdens avots, kurā ūdens neiznīkst.” Jesajas 58:10-11. Izklausās, ka mūsu Dievs ir diezgan nopietns, runājot par šāda veida kalpošanu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru